vârfușór s. n., pl. vârfușoáre substantiv neutruvârfușor
VÂRFUȘÓR, vârfușoare, s. n. Vârfuleț. [Var.: vârfșór s. n.] – Vârf + suf. -ușor. substantiv neutruvârfușor
vârfușor | nearticulat | articulat | |
nominativ-acuzativ | singular | vârfușor | vârfușorul |
plural | vârfușoare | vârfușoarele | |
genitiv-dativ | singular | vârfușor | vârfușorului |
plural | vârfușoare | vârfușoarelor |